Tēmas

Apakškategorijas

Bugro Gleznas

Bugro gleznas ir tik perfektas, ka tās ir gandrīz nereālas - āda gluda kā porcelāns, audumi maigi un plūstoši, savukārt figūras tik ideālas, ka, šķiet, tās pieder citai pasaulei. Viņa gaismas un detaļu meistarība liek pazust otas triepieniem, aiz sevis atstājot faktūras, kas izskatās mūžīgas. Kritiķi savulaik viņa darbus noraidīja kā pārāk noslīpētus, pārāk klasiskus laikmetā, kas prasa atšķirīgo, taču tieši šī pilnība piešķir mākslinieka darbiem spēku. Ainas ir mītiskas, ainas ir jauneklīgas, ainas ir rāmas. Tās stāsta par haosa neskartu pasauli - sapņainu vīziju, kurā valda skaistums, bet realitāte tiek noreducēta uz kaut ko dievišķu.
Kliedziens

Kliedziens ir kas vairāk kā tikai skaņa - tā ir neapstrādāta emocija, kas izlaužas cauri. Brīdis, kad vārdi neizdodas un paliek tikai instinkts. Tā var būt baiļu, dusmu vai pat prieka atbrīvošana, taču tā vienmēr nāk no kaut kā dziļa un nefiltrēta. Daži kliedzieni ir pietiekami skaļi, lai satricinātu gaisu, citi ir klusi, iesprostoti aiz sakostiem zobiem. "Kliedzienā" Munks glezno tīru baiļu mirkli, taču sajūta pārsniedz mākslas robežas. Kliedziens var būt protests, brīdinājums vai pēdējais nepiekāpības akts. Tā ir viscilvēcīgākā reakcija - pierādījums tam, ka kaut kas iekšpusē atsakās klusēt.
Monē Gleznas

Monē gleznas izšķīdina pasauli gaismā un krāsās, pārvēršot parasto par kaut ko "no citas pasaules". Ūdens spīd, ziedi mirdz, un ēkas, šķiet, mirgo starp realitāti un atspulgiem. Šajos darbos nav stingru līniju un detaļu - viss elpo, mainās līdz ar laiku un atmosfēru. Siena kaudze nav tikai siena kaudze, tas ir pētījums, kā saules gaisma to pārveido no rītausmas līdz saulrietam. Otas triepienos iemūžināti mirkļi, kas tik tikko pastāv. Migla, kas paceļas no upes, vai krēslas laiks, kad iestājas nakts. Skatoties uz Monē mākslu, šķiet, ka redzam atmiņu - maigu, īslaicīgu un nenoturamu.
Munka Gleznas

Munka gleznas ne tikai attēlo emocijas - tās "ir" emocijas, neapstrādātas un nefiltrētas. Figūras viņa gleznās izšķīst savā apkārtnē, sejas izstiepjas klusos saucienos, un ēnas iezogas kā neizteiktas bailes. Krāsas izplūst un pulsē, debesis nemierīgi virmo, un pat ainavas izskatās trīcošas. Viņa darbiem nav drošas distances - jūs neskatāties uz tiem, bet atrodaties tajos. Jūs nokļūstat pasaulē, kur mīlestība, nemiers un vientulība saplūst vienā. Munks gleznoja realitāti tādu, kādu "juta" - tās spocīgākajos un neaizmirstamākajos brīžos.
Sezāna Gleznas

Sezāna gleznās eksistē pasaule, kurā nekas nav fiksēts - formas mainās, perspektīvas sasveras, un vismierīgākie objekti, šķiet, aizturējuši elpu. Augļu bļoda nav tikai kaut kas uz galda, tā balansē uz realitātes robežas, tās forma tik tikko turas kopā. Ainavas sadalās krāsu plaknēs, un figūras šķiet izgrebtas no otas triepieniem. Sezānu neinteresēja iemūžināt konkrētu mirkli - viņš gribēja parādīt pašu laiku, un to, kā lietas izskatās no vairākiem skata punktiem vienlaikus. Mākslinieka gleznas ne tikai attēlo pasauli, bet arī "pārbūvē" to gabalu pa gabalam.
Van Goga Gleznas

Van Goga gleznas vibrē enerģijā un krāsas atsakās būt mierā. Otas triepieni griežas un viļņojas, debesis aktīvi kustas, un pat vienkāršākie objekti - krēsli, apavi vai kafejnīca - ir dzīvi. Viņa pasaule nebija klusa un precīza. Tā bija drudžainas intensitātes pilna, kurā katra otas kustība pulsēja emocijās. Mākslinieks redzēja kustību mierā, gaismu tumsā un skaistumu nepilnīgajā. Mēdz teikt, ka Van Goga māksla ir nemierīga, bet prāts - nekad nebeidz skriet. Varbūt tieši tāpēc viņa gleznas nav tikai apskatei - tās ir "sajūtamas" - un paliek atmiņā ilgi jo ilgi.
Venēras Dzimšana

Venēras dzimšana ir skaistuma un mīta sākums, mūžīgā aizraušanās ar nesasniedzamo. Viņa nav tikai dieviete, kas cēlusies no jūras - viņa ir ideja par pilnību, mūžīgi attāla - mērķis, uz ko tiekties. Viņas ierašanās simbolizē jaunu sākumu, jaunas vēlmes. Viņa transformē spēku mīlestībā, mākslā, un pati sevī. Botičelli glezna "Venēras Dzimšana" piešķīra viņai seju, taču ideja pastāvēja jau ilgi pirms tam un pastāvēs vēl ilgi pēc. Viņa ir skaistums un kaut kas nezināms, brīdis, kad kaut kas dievišķs iegūst formu - vīzija, kas nekad neizgaist, tikai mainās.