Kliedziens, Litogrāfija - Edvards Munks

Rīts iesākās pietiekami klusi. Edvards Munks izgāja ārā un ciešāk aizpogāja mēteli pret vēju. Gaiss bija dzestrs, gandrīz ass, it kā katrai ieelpai būtu lielāks svars. Visapkārt modās Oslo - ielas atdzīvojās, veikali vēra vaļā durvis, pilsēta ieskrējās ritmā. Taču kaut kas šķita "ne tā", kaut kas tāds, ko viņš īsti nevarēja aprakstīt.

Viņš gāja pa ierastiem ceļiem, garām pazīstamām mājām - uz fjordu, ko bija redzējis neskaitāmas reizes. Tomēr šodien krāsas šķita izkropļotas, pastiprinātas. Debesis savijās sarkanās un oranžās svītrās - tās saplūda pulsējošā un nemierīgā horizontā. Apkārtējie cilvēki turpināja savas gaitas. Viņš vēroja, kā tie iet garām, brīnīdamies, kā neviens cits neko nav sajutis.

Uz vakarpusi viņa domas kļuva skaļākas, smagākas. Ūdenim priekšā izstiepās tilts. Tas bija izklāts ar figūrām, kas kustējās klusi - apslāpētiem soļiem. Edvards apstājās pusceļā, cieši satverot margu. Pilsētas gaismas svārstījās tālumā, bet ūdens apakšā viļņojas no spriedzes. Viss bija pastiprināts, katra detaļa pārāk spilgta, pārāk spēcīga.

Viņš stāvēja nekustīgi - pulss paātrinājās. Un pēkšņi viņu pārņēma nemiera vilnis. Likās, ka kliedz pati daba, raidot bezskaņas saucienu, kas dziļi atbalsojās viņa krūtīs. Edvards atvēra muti, bet nevarēja ne parunāt, ne pakliegt. Sajūta bija maksimāla - tas bija kaut kas starp KLIEDZIENA dzirdēšanu un sajušanu, iesprostots iekš kaut kā neredzama, taču sāpīgi skaidra.

Mirklis pagāja, viņš palika trīcēdams. Apkārtējie turpināja savu ceļu, nenojaušot, ka kaut kas būtu mainījies. Taču Edvards Munks zināja, ka bija ieraudzījis kaut ko dziļu - brīdi, kurā pasaule atklāja savu slēpto balsi. Viņš devās tālāk - satricināts, taču apņēmības pilns. Un zinādams, ka šo bezskaņas KLIEDZIENU nēsās sev līdzi mūžīgi.