Primavera - Sandro Botičelli

"Primavera" ir mazāk glezna, vairāk puzle, kas veidota mītos, dzejā un pavasara sapņos. Figūras slīd pa apelsīnu birzi, kurā viss ir kustībā — ziedi zied gaisā, vējš dejo caur zīdu, un katrs žests liecina par kaut ko neizteiktu. Tā visa centrā ir Venēra, pilnīgā čilā, bet Merkurs šķir mākoņus un Zefīrs ieplūst ar savu haosu un ilgām. Botičelli pasaule ir sulīga, bet dīvaina, pilna ar skaistumu, kas pats sevi nepaskaidro. Tie ir atdzimšanas un vēlmju svētki, bet tā ir arī mīkla, par kuru čukstēts gadsimtiem ilgi un kura nekad nav pilnībā atrisināta.

Dīvainas dārza ballītes un jocīgas sandales: 5 fakti par Botičelli "Primaveru"

Venērai ir istabas biedri

Šajā sulīgajā dārzā Venēra izskatās kā dīvainākās dārza ballītes rīkotāja. Pa labi no viņas — Trīs Grācijas sinhronizēti dejo. Pa kreisi — vēja dievs cenšas nolaupīt nimfu. Virs viņas — Kupidons šauj bultas aizsietām acīm. Šis nav mīts — šeit mitoloģija sastopas ar drāmu.

Ziedi. Ļoti daudz ziedu.

Mākslas vēsturnieki šajā gleznā ir identificējuši vairāk kā 500 augu sugas un 190 ziedus. Vai nu Botičelli bija kaislīgs botāniķis vai arī tiešām negribēja gleznot zāli.

Merkurs — pavasara apsargs

Džeks, ietērpies sarkanā apmetnī un jocīgās sandalēs, un vēl baksta mākoņus? Tas ir Merkurs. Neviens nezina, kāpēc viņš tur ir, bet izskatās, ka viņš ar nūju aizdzen ziemu — vai arī vienkārši nelaiž dīvaiņus ballītē.

Auglības prognoze

Zefīrs sagrābj Hloru, kura virzās uz Floru, kura savukārt sāk mētāt apkārt ziedus. Tas ir kā pavasaris paātrinājumā — ar nolaupīšanu un pārvērtībām. Nekas tik labi neatspoguļo "sezonas maiņu" kā neliels haoss.

Gleznota noslēpumainām kāzām?

Iespējams, darbs tika pasūtīts kāda Mediči radinieka laulībām, bet neviens nav pārliecināts. Nav ne paraksta, ne datuma, ne rēķina — tikai mīlestība, iekāre, mitoloģija un ļoti apjucis Merkurs.

Aktīvie filtri

Saka, ka tā varētu būt bijusi kāzu dāvana, bet neviens nezina droši. Sandro Botičelli gleznojis "Primaveru" ap 1480. gadu, iespējams, kādam Mediči radiniekam. Nav ne datuma, ne paraksta, ne rēķina — tikai deviņas figūras apelsīnu koku birzī. Tā nu tās stāv nekustīgi un čukst cauri gadsimtiem. Šī glezna nav mirklis, kas iesaldēts laikā. Tas ir kods, kuru neviens nav pilnībā atšifrējis.

Labajā stūrī Zefīrs, rietumu vēja dievs, kurš satver nimfu Hloru un apprec viņu. Līdz ar to viņa pārvēršas par Floru, pavasara dievieti, kura tagad mierīgi kaisa rozes no savas kleitas. Ziedi, kurus viņa met, nav izdomāti — tie ir botānisks fakts. Zinātnieki ir identificējuši desmitiem reālu sugu, kas paslēptas zālē un kokos. Vai nu Botičelli piederēja tāds dārzs, kas varētu sacensties ar Ēdeni, vai arī viņam bija kāds labs augu padomnieks.

Tad ir Venēra, kas stāv tieši centrā, nedaudz zaudējusi līdzsvaru un neparasti gara. Viņa varētu būt mīlestības dieviete, neoplatoniskās filozofijas iemiesojums, vai varbūt pašas Florences simbols. Viņas labā roka pacelta žestā, kas izskatās pēc svētīšanas, taču viņa neveido acu kontaktu. Kā klusa galma valdniece viņa vēro notiekošo, bet šķiet kaut kur prom — mazāk cilvēciska, vairāk kustīgs mīts.

Virs viņas Kupidons tēmē savu bultu uz kādu no Trijām Grācijām — interesanta izvēle, ņemot vērā, cik mierīgi tās griežas dejā. Viņu deja ir aplītī, skatieni atrauti. Viņas šeit nav, lai flirtētu, it kā. Marss, kara dievs, pilnībā atrodas ārpus audekla. Tā ir ballīte bez konflikta, miera iemiesojums, kas darbojas tikai gleznas iekšienē. Cilvēki ir mēģinājuši katru figūru pieskaņot savai astroloģiskajai mājai vai interpretēt tās kā mēnešus kalendārā. Nekas īsti neder.

Gadsimtiem ilgi "Primavera" bija aizmirsta. Pakārta Mediči villas tumšā stūrī, tā klusi gaidīja, kamēr citi darbi kļuva slaveni. Kad tā no jauna tika atklāta 19. gadsimtā, neviens nevarēja vienoties par tās nozīmi. Daži to sauca par pagānismu. Citi par tīru kristīgu alegoriju maskētā veidā. Valters Pāters to uzskatīja par skaistu un satraucošu — vīziju, kas lika viņam justies gan spirgtam, gan nemierīgam. Mūsdienu skatītāji mēdz piekrist.

Figūras brīvi peld, tomēr tās ir balstītas renesanses ģeometrijā. Katrs žests ved acis spirālē, ievelkot skatītājus dziļāk simbolu mežā. Var ievērot, kā Zefīra elpa kļūst par viļņošanos Hloras plīvurā un kā zari aizsargājoši izliecas ap Venēru. Un pat apelsīni — Mediči dzimtas simboli — ir nedaudz pārāk perfekti. Ir precizitāte, bet ir arī ilūzija. It kā Botičelli gribētu teikt: šeit ir svarīgs viss, bet nekas nav gluži tā, kā šķiet.

Daži uzskata, ka visa aina ir par transformāciju — no vēja līdz ziedam, no vēlmes līdz cieņai, no mīta līdz nozīmei. Citi domā, ka tā ir vienkārši pavasara svinēšana, kā to redz Florences humānists, kas iemīlējies zudušajās pasaulēs. Jebkurā gadījumā "Primavera" sevi neizskaidro. Tā nevēlas to darīt. Tā aicina jūs iekšā, parāda jums skaistumu un tad izaicina to saprast.