Kliedziens - Edvards Munks

Debesis griežas, krāsas deg, un šķiet, ka trīc gaiss. KLIEDZIENĀ viss kustas un pārvietojas. Edvards Munks šeit nav uzgleznojis ainavu - te ir sajūta, mirklis, kurā pasaule saliecas zem kaut kā pārāk liela, lai to varētu aprakstīt. Figūra centrā nestāv, drīzāk vibrē - tverta klusā, nebeidzamā saucienā.

Tilts ved tālumā, taču glābiņa nav nekur. Fonā aiziet divas ēnotas figūras, it kā neapzinādamās haosu apkārtnē. Debesis mirdz oranžās un asinssarkanās svītrās, bet ūdens apakšā atspoguļo to uguni. Vēlāk Munks šo ainu raksturoja kā atmiņu, nakti, kurā viņš sajuta "milzīgu, bezgalīgu kliedzienu, kas iet cauri dabai". Tas nebija skats - tā bija pieredze.

Pati figūra ir gandrīz spokaina. Seja dobja, rokas cieši piespiestas galvaskausam, mute sastingusi kliedziena vidū - vai varbūt dzirdēšanas vidū? Vai figūra kliedz pati, vai arī dzird ko tādu, ko nedzird citi? Apkārt viļņo ainava - it kā pati skaņa deformētu pasauli. Munks iezīmēja bailes un paniku cilvēkā un arī pašu satraukuma sajūtu - stiepjot to pāri audeklam kā vilni, kas nekad nebeidzas.

Krāsām varbūt nevajadzētu saderēt, bet tās saprotas. Debesis un ūdens, tilts un figūra - viss saduras, tomēr viss saskan. Munks neizskaistināja otas triepienus, necentās padarīt kaut ko maigu vai mīkstu. Aina ir neapstrādāta, pulsējoša emocijām - pasaule, kurā realitāte un iztēle saplūst kopā.

KLIEDZIENS ir vairāk kā glezna - tā ir vizuāla atbalss, redzama skaņa. Kliedziens nekad neapstājas, spriedze nekad nenomierinās. Šī nav persona, vieta vai mirklis laikā. Šī ir sajūta, kad pasaule sašķiebjas, kad troksnis prātā kļūst pārāk skaļš. Kad šķiet, ka pat debesis saplīst zem visa tā smaguma.