Zvaigžņotā Nakts - Vinsents van Gogs

ZVAIGŽŅOTĀ NAKTS nenomierinās. Tā griežas, virpuļo, kustas tā, it kā tai būtu kaut kur jābūt. Zvaigznes stiepjas un apļo, pulsējot ar enerģiju un atsakoties palikt uz vietas. Vinsents van Gogs pasauli redzēja savādāk, un šeit debesis nav fons - tās ir dzīva būtne, nemierīga un pilna ar kaut ko tādu, ko vārdi nevar izteikt.

Pakalni veļas kā viļņi, ciprese stiepjas uz augšu, it kā censtos novilkt debesis, bet mazais ciems guļ zem debesīm, kas atsakās klusēt. Jumti atpūšas pilnīgā mierā un nenojauš par krāsu vētru augšā. Savukārt van Gogs redzēja abas pasaules vienlaikus - mieru un haosu, klusumu un troksni, un to, kā nakts varēja būt mierīga un satraucoša vienlaikus.

Krāsām būtu jāsastrīdas, bet tomēr tās spēlējas kopā. Dziļi zilie un elektriskie dzeltenie toņi spiežas viens pret otru, radot spriedzi, kas piepilda gaisu. Van Gogs negleznoja zvaigznes kā sīkus punktus, kas izkaisīti debesīs - viņš "izjuta", kādas tās ir. Tās spīd, izplešas, un pievelk acis kā gaismas bumbas.

Šī nebija vienkārša ainava. Van Gogs gleznoja Zvaigžņoto nakti no klīnikas iekšpuses, skatoties uz pasauli, kuru viņš nevarēja pilnībā sasniegt. Gleznotā pilsēta ir mierīga, neskarta, bet debesis virs tās ir nepieradinātas un nerimstošas. Varbūt tā bija pasaule, kādu viņš pazina labāk - tādu, kurā klusums ir ilūzija un viss vienmēr ir kustībā.

ZVAIGŽŅOTĀ NAKTS ir vairāk nekā debesu glezna naktī - tā ir emociju vētra, tas ir ieskats prātā, kas redzēja kustību tur, kur citi redzēja sastingumu. Zvaigznes deg, debesis griežas, un nekas nestāv uz vietas. Šī nav vieta, kur gulēt. Šeit Visums paliek nomodā.