Pols Sezāns

POLAM SEZĀNAM nebija pa prātam pasaules atveidošana, viņš gribēja to saprast, izpreperēt un salikt atkal no jauna uz audekla. Bieži dēvēts par "modernās mākslas tēvu", mākslinieks lika pamatus tādām kustībām kā kubisms un abstrakcija, pārveidojot to, kā mēs redzam formu un telpu. Viņa darbi, piemēram, Svētās Viktorijas Kalns un Ābolu Grozs, iezīmē jaunas mākslinieciskās vīzijas sākumu.

POLA SEZĀNA mākslu ievērojamu padara tās līdzsvars starp struktūru un emocijām. Viņam raksturīgie otas triepieni, pārliecināti un ritmiski, piešķir viņa darbiem stingrības sajūtu, it kā katrs ābols, kalns vai galds varētu noturēt savu svaru reālajā pasaulē. Turklāt šie paši triepieni nes arī jūtamu siltumu, piesūcinot viņa mākslu ar dzīvību un tuvību.

Sezāna apsēstība ar formu bieži robežojās ar zinātni. Viņš paziņoja: "Es pārsteigšu Parīzi ar ābolu", un to viņš arī izdarīja. Sezānam pat vienkāršs auglis bija krāsu un formu visums, kas rūpīgi jāizpēta. Viņa klusās dabas pēta līdzsvaru, spēku un harmoniju, un katrs elements ir rūpīgi izvietots, lai izaicinātu un ieintriģētu skatītāju.

Iespējams, viņa lielākā mūza bija Svētās Viktorijas Kalns, tik majestātisks, ka viņš gleznoja to desmitiem reižu. Sezānam kalns nozīmēja nepārtraukti mainīgu gaismas, krāsu un perspektīvas mīklu. Katra versija atklāja jaunu redzes veidu, iepriecinot viņa nerimstošo zinātkāri un vēlmi redzēt vienu un to pašu dažādos skatos.

POLA SEZĀNA mantojums slēpjas viņa spējā redzēt ārpus virsmas, dekonstruēt pazīstamo, un pārveidot to par kaut ko mūžīgu. Viņa darbi pavēra ceļu avangardam, iedvesmojot mākslinieku paaudzes atbrīvoties no ierastā. Katrs otas triepiens, katrs krāsas slānis, katrs deformētais galds atgādina, ka māksla nav dzīves atdarināšana - tā ir tās pārtēlošana.