Kliedziens, Pastelis - Edvards Munks

Studijā valdīja klusums, bet gaisu piepildīja neliels pasteļu un papīra aromāts. Edvards Munks stāvēja nekustīgi un skatījās uz tukšo lapu, kas bija viņa priekšā. Viņa pirksti satvēra krītiņu. Doma galvā bija jau vairākas dienas - pat nedēļas. Bet šodien bija īpaša sajūta - šodien viņš jutās gatavs to atdzīvināt.

Viņš iesāka mierīgi un ieskicēja tilta kontūru, spilgti atceroties to satraucošo vakaru. Ar katru līniju uzpeldēja atmiņas - asinssarkanas debesis, viļņojošs ūdens, izolācijas sajūta rosīgas pasaules vidū. Viņa rokas kustējās jau ātrāk, veidojot krāsu slāņus - oranžus, sarkanus, dzeltenus, kas virpuļoja pa debesīm kā klusi skaņas viļņi.

Zīmējot tālāk, ainas centrā parādījās figūra - maza, bez sejas, rokas cieši piespiestas galvaskausam. Edvards īsu brīdi iepauzēja, sajuzdams, kā pār mugurkaulu pārskrien drebuļi. Šī figūra nebija tikai zīmējums - tas bija viņš, pārdzīvojot dziļa satraukuma brīdi. Tas bija KLIEDZIENS, kas bija dzirdams nevis ausīs, bet dziļi kaulos.

Viņš mainīja pasteļus, padziļinot ēnas, pastiprinot krāsas, līdz lapa jau dungoja no spriedzes. Aina pulsēja, krāsas vibrēja kā pati skaņa. Studija ap viņu izzuda, to aizstāja tas tilts un tas spocīgais, bezgalīgais mirklis. Viņš drudžaini strādāja tālāk, tverot to, ko vārdi nekad nevarētu - sajūtu, neapstrādātu un universālu.

Kad darbs bija pabeigts, Edvards atkāpās - smagu elpu un notraipītiem pirkstiem. Pasteļzīmējums skatījās uz viņu - dzīvs, elektrisks, neaizmirstams. Viņš zināja, ka ir radījis vairāk nekā tēlu. Viņš bija pārvērtis emocijas krāsā, bet skaņu - formā. Tā nebija tikai māksla, tas bija KLIEDZIENS - uz visiem laikiem iemūžināts pasteļtoņos. Un turpinot atbalsoties.