Ziemeļbriedis

Saltā decembra naktī Ziemeļpols nebija kluss, rūķi nestrādāja un ziemeļbrieži neatpūtās. Mūzika bija uz pilnu klapi, un tā visa centrā bija vienīgais un īstais ZIEMEĻBRIEDIS. Ar glaunām, sarkanīgām austiņām uz ragiem viņš piegāja pie sava glaunā plašu atskaņotāja, lai iekurinātu sezonas lielāko ballīti. "Vai esat sasaluši?" - viņš iesaucās, un palaida tādu bītu, ka lāstekas nokrita no ragiem.

Enerģija bija jaudīgākā. Rūķi griezās un gāzās, sniegpārslas mirgoja ritmā, un pat Ziemassvētku vecītis sāka vicināt dūraiņus, viņa kundzei piesitot ritmu ar zābakiem. ZIEMEĻBRIEDIS ne tikai iegrieza plati, viņš veidoja ziemas mūzikas ainavu. "Zvaniņš skan, zvaniņš skan - ZIEMEĻBRIEDIS dīdžejs sauc" - pūlis skandēja, kad viņš bija palaidis savu "Zvaniņš skan" remiksu ar tādiem basiem, ka sniegavīri baidījās sabrukt.

Viņa stils bija - neatsaldēts! Ragi rotāti ar mirdzošām sniegpārslām, katra kustība pilnīgā saskaņā ar ritmu. Kad vinils ieskrečoja, rūķi breikoja perfektā sinhronā. Dziesma "Ak, eglīte" pārtapa dziļā, dvēseliskā reivā. Kad ZIEMEĻBRIEDIS palaida kaut kādu savu oriģināldziesmu, tad Ziemassvētku vecītis sāka lidināt savu dāmu pa sniegu. Viss tas bija tīrā maģija.

Nakts kulminācijā ZIEMEĻBRIEDIS palaida vislielāko hitu, bet nepateica, kā to dziesmu sauc. Tur bija kaut kas par Rūdolfu un skriešanu. Grīda trīcēja, pūlis lēkāja, gaviles saplūda ar pulsējošo basu. Iemirdzējās polārblāzma un zvaigznes dejoja līdzi. Tā bija tāda ballīte, ka paši Ziemassvētki varēja atpūsties.

Kad mūzika apklusa un pie sniegotā apvāršņa uzspīdēja pirmā rītausmas gaisma, ZIEMEĻBRIEDIS bija prom. Viņa austiņas atstātas uz atskaņotāja - vienīgā viņa klātbūtnes pēda. Kaut kas teica, ka viņš aizskrēja pagulēt pirms nākamās ballītes, citi uzskata, ka viņš aizgāja pavilkt kamanas. Viena lieta skaidra - kur parādās ZIEMEĻBRIEDIS, tur svētki tiek pārveidoti par brīnumzemi.