Venēras Dzimšana - Čaula

Jūra bangoja, viļņi šņāca, bet pasaule aizturēja elpu. Bija pienācis brīdis, kad lielā čaula atvērās, atklājot Venēru visā viņas mirdzošajā krāšņumā. Vējš iepūta viņas zeltainajos matos un mīkstajā audumā, kas apvīts dievietei ap vidukli - šķita, ka pats okeāns apbrīnā nopūšas. Šī bija VENĒRAS DZIMŠANA, dievišķa skaistuma mirklis - izņemot to, ka bija viena problēma.

"Labi, bet... uz kuru pusi krasts?" Venēra pamirkšķināja acis, skatoties apkārt uz bezgalīgajiem viļņiem. Protams, visa tā jūrā dzimšana bija jauka, taču neviens viņai īsti nebija iedevis karti. Viņa pagriezās pret Talasu, jūras dievieti, kas atpūtās čaulas otrā galā un čiloja tā, it kā šis būtu kāds luksusa kruīzs. "Vai nevajadzētu būt kādām dūjām? Vai kaiju orķestrim? Vai - es nezinu - nu kādai zīmei?"

Talasa laiski pastiepās. "Tu pieradīsi. Peldēšana čaulā ir diezgan atslābinoša." Venēra dramatiski izpleta rokas. "Atslābt? Man ir reāli jābūt skaistuma un mīlestības dievietei! Mani daudzkur gaida!" Viņa atsēdās, sakrustojusi rokas, un skenēja horizontu. "Šim bija jānotiek kaut kā graciozāk."

Augšējie dievi, sajutuši nelielo krīzi, beidzot nolēma iejaukties. Uznāca neliela brāzma, virzīdama čaulu krasta virzienā - lēni, eleganti, it kā pats liktenis to vadītu. Venēra atvieglota nopūtās. "Beidzot." Viņa paskatījās uz Talasu. "Tu nāksi?"

Talasa nedaudz papurināja galvu. "Nē. Man patīk šeit. Man ir piemērota čaulas dzīve." Venēra nobolīja acis, pārmeta matus pār plecu un gatavojās savam lieliskajam ierašanās brīdim. Iespējams, ka nebija tieši tā, kā plānots, taču pasaule atcerēsies šo brīdi kā VENĒRAS DZIMŠANAS momentu, pat ja viņa joprojām īsti nezin, kurā virzienā krasts.