Gliemezis

GLIEMEZIM bija līdz kaklam. Apnikusi lēnā dzīve, apnikusi šļūkāšana, apnicis, ka jebkurš kāpurs viņam tiek garām, it kā viņš nemaz necenstos. Kamēr pārējie gliemeži izbaudīja lēno slīdēšanu, Gliemezis sapņoja par ātrumu. Tā nu kādu rītu viņš ieslīdēja savos mazajos džinsos, sašņorēja savas klasiskās kedas un uzkāpa uz skrituļdēļa.

Sākumā dēlis tik tikko kustējās. Viņš šūpojās uz priekšu un atpakaļ, cenšoties iegūt kustību, taču gravitācija nebija viņa pusē. Garām ejošā vabole iesmējās. "Gliemeži neskeito." Gliemezis viņu ignorēja. Viņš sakārtoja savu stāju, nolīdzsvaroja sevi un beidzot - visbeidzot - ripoja uz priekšu. Sākumā lēnām, tad ātrāk. Tad vēl ātrāk.

Brīdī, kad viņš uzbrauca uz galvenā ceļa, viņš jau lidoja. Vējš skrēja gar viņa gliemežvāku un viņa kedas tik tikko skāra dēli, kad Gliemezis manevrēja pa ielu. Kāds tārps noelsās, kad viņš tuvojās. Skudru grupa apstājās sastingumā, viņu žokļiem atkrītot vaļā. Gliemezis parāva dēli un uzmeta nelielu, perfektu triku. Tad gludi piezemējās, un pasmīnēja.

Priekšā sienāzis iesaucās: "Ei, Gliemezi, kur tu tā steidzies?" Gliemezis pat nesamazināja ātrumu. Viņš uztaisīja vēl vienu triku, traucās tālāk un kliedza atpakaļ pār plecu: "Jēēee! Shell yeah!"

Ciemats neko tādu nebija redzējis. Ātrākais šeit nebija putns, vabole vai zaķis. Tas bija gliemezis džinsos un klasiskajās kedās, atstājot visus aiz muguras - aiz gliemežvāka.