Kaķis

Pārāk ilgi istabā bija klusums. Pa ilgu. KAĶIS sēdēja uz palodzes un skatījās uz papīru kaudzi uz rakstāmgalda. Viss glīti sakārtots, precīzs, perfekts. Piezīmju bloks pašā galda malā gaidīja, kad tiks atvērts, palasīts vai varbūt... notriekts uz grīdas.

Kaķis laiski izstaipījās. Viņa aste kustējās, it kā kaut ko domātu. Viņš, protams, varētu gulēt. Viņš varētu vēl vienu stundu skatīties sienā, vai varbūt dzenāt kādu putekli, ja tāds uzrastos. Bet kāds no tā prieks? Bet papīri uz viņu gandrīz vai skatījās. Piezīmju bloki tā vien prasījās pēc haosa.

Viena lēna ķepa pastiepās. Un pirmais bloknots nokrita zemē ar patīkamu blīkšķi. Uzmundrināts, Kaķis metās uz galda, aizlidinot papīru čupu pa gaisu. Viņš pārslīdēja pāri galdam, nagiem tik tikko skarot virsmu, un pie viena notriecot arī pildspalvas. Brīdī, kad viņš piezemējās uz grīdas, iepriekš sakārtotā darba vieta izskatījās pēc viesuļvētras. Perfekti.

Tuvojās soļi. Kaķis sēdēja bardaka vidū, platam, nekaunīgam smīnam stiepjoties pār viņa seju. Sašutusi un zināma balss noteica - "Ko tu "atkal" dari?"

KAĶIS pavicināja asti un lēni, apmierināti iemurrājās. Viņa acīs mirdzēja nerātnība. "Just kittin’. Tikai kaķoju." Viņš noteica, ūsām raustoties no jautrības. Viņš neko nenožēloja. Drīzāk viņš jau atkal plānoja, ko demolēt tālāk.