Haizivs

Vilnīši slīdēja lēni un vienmērīgi, bet HAIZIVS nekustējās. Viņa sēdēja smiltīs aizvērtām acīm un elpoja kopā ar okeānu. Lielākā daļa haizivju nekad nepamet ūdeni. Lielākā daļa haizivju pat nepārstāj kustēties. Bet šī Haizivs bija iemācījušies kaut ko tādu, ko pārējie nesaprata - miers var būt tikpat spēcīgs kā kustība.

Netālu nolaidās kaija un neizpratnē grozīja galvu. "Tu esi haizivs", tā iekliedzās. "Haizivis nesēž pludmalēs. Haizivis nemeditē." Haizivs atvēra vienu aci, uzmeta putnam lēnu, zinošu skatienu un turpināja mierīgi elpot. Okeāns vienmēr ir tur un gaida viņu, bet šis brīdis - šis klusums - piederēja tikai viņai.

Kaija neapmierināti plivināja spārnus, "Ko tu vispār dari?" Haizivs pasmaidīja un atbildēja ar savu teicienu - "Stay sharp, Stay shark". Putns pamirkšķināja. Bet Haizivs sīkāk nepaskaidroja. Viņai nevajadzēja. Gudrība nav tiem, kam viss jāpaskaidro. Tā ir tiem, kas tāpat saprot.

Haizivs vēl nedaudz pasēdēja, ļaujot saulei iesildīt spuru, tad piecēlās un iekāpa atpakaļ ūdenī. Okeāns viņu jau gaidīja. Viņa uzķēra ūdens straumi un vienā acumirklī pazuda tālumā - mierīga, koncentrējusies, un neapturama.

Kaija viena pati stāvēja pludmalē un vēroja, kā ūdens nosēžas tur, kur tikko bija HAIZIVS. Tad paskatījās uz horizontu, un pirmo reizi mūžā aizdomājās.