Pīle

Rīta migla vēl slīdēja pa ietvi, kad PĪLE iznāca no tiltapakšas. Viņš sakārtoja savu ādas jaku, nokratīja nomaldījušos spalvu un svinīgi čāpoja uz priekšu - kā pats galvenais. Pārējie putni pieturējās pie savas ierastās rutīnas - bakstīja drupačas un tirinājās, bet ne viņš. Viņš gāja majestātiski, neietekmējoties no apkārtējā bara mentalitātes.

Kādam balodim gadījās nobloķēt pīles ceļu. Pīle apstājās, pielieca galvu un lēni, pārliecinoši putnam pamirkšķināja. Balodis brīdi sastinga un pamuka malā. Garām ejot, Pīle mierīgi iečukstēja viņam: "Duck you", kas latviski droši vien būtu "Pīle tevi". Viņa balsī bija tāda pārliecība, kas neatstāja vietu diskusijām.

Apkārt, protams, bija visādi apšaubītāji. "Pīles nevalkā jakas", viņi smējās. "Pīles nestaigā pa pilsētu tā, it kā tā viņām piederētu." Bet Pīle neklausījās. Kamēr pārējie vilcinājās pie apmalēm, gaidot, kad beigsies satiksme, viņš pakāpās uz priekšu. Un mašīnas viņam apstājās. Bet cilvēki skatījās uz pīli, prātojot, vai vajadzētu lūgt viņa autogrāfu.

Kaut kur aizmugurē pārējās pīles čukstēja. "Tas ir par daudz." "Viņš uzvedas tā, it kā būtu labāks par mums." Viņas tā runāja jau gadiem, un tam nebija nekādas nozīmes. Viņas tik un tā turpinās vienkārši knābāt zemi un gaidīt pabiras. Bet mūsu Pīle virzījās uz priekšu, meklējot kaut ko lielāku un labāku.

Neviens nezināja, kur tieši PĪLE dodas. Varbūt arī viņš pats nezināja. Bet viņš gāja ar pārliecību, un ar to pietika. Lai arī kas gaidītu ielas galā, viņš būs tāds pats kā visās pārējās situācijās - paceltu galvu, pārliecinošs un pilnīgi nesatricināms.