Siena Vācējas Monfermē - Žoržs Serā

Lauks izklājas zeltains un zaļš, figūras ieliekušās klusā darbā. SIENA VĀCĒJAS MONFERMĒ neizceļas ar kustību vai drāmu - te nozīme ir klusumam, līdzsvaram un tam, kā nosēžas gaisma. Žoržs Serā savas ainavas veidoja rūpīgiem triepieniem, otas tehniku pārvēršot rūpīgā sistēmā, krāsu - zinātnē.

No pirmā acu uzmetiena aina šķiet vienkārša - vienkārši strādnieces laukā. Taču, jo vairāk acis uzkavējas šajā ainā, jo vairāk krāsas sāk mainīties un dungot. Ēnas nav cietas, tās mirgo zilos un purpursarkanos toņos. Saules gaisma nav īpaši dzeltena, tā vibrē oranžos un maigi rozā toņos. Sērā gleznoja ne tikai to, ko varēja redzēt. Arī to, kā gaisma tiek "izjusta".

Pašas siena vācējas it kā ieplūst savā apkārtnē. Viņu formas ir mīkstinātas, absorbētas ainavā, it kā viņas būtu daļa no pašas zemes. Viņu kustības ir lēnas, apzinātas, gandrīz mūžīgas. Atšķirībā no citām darba gleznām, šeit nav steigas, nav spēku izsīkuma - tikai mierīgs ritms, kurā daba un darbs ir vienoti.

Serā metode bija rūpīga, gandrīz matemātiska. Viņa otas triepieni ir nelieli, taču apzināti, bet krāsas precīzi noslāņotas. Katra detaļa Siena Vācējās Monfermē bija izplānota, strukturēta, sakārtota harmonijā. Nekas nav sasteigts. Katra krāsa, ēna, figūra ir tieši tur, kur tai vajadzētu būt.

SIENA VĀCĒJAS MONFERMĒ nav ainava no laukiem - tā ir pacietības, precizitātes un pasaules saskatīšanas mācība vissīkākajās daļās. Serā nedzinās pēc kustības vai emocijām. Viņš iemūžināja kaut ko klusāku, kaut ko paliekošu - veidu, kā kādu laika mirkli var sadalīt gaismā, krāsās un abu rūpīgā līdzsvarā.