Tehamanai Ir Daudz Vecāku - Pols Gogēns

Majestātiski apsēdusies, ieliektām rokām, stabilu skatienu. Viņas seja ir mierīga, taču acīs jūtams kaut kas nenolasāms. TEHAMANAI IR DAUDZ VECĀKU nav vienkāršs portrets. Pols Gogēns gleznoja ne tika izskatu - viņš piepildīja audeklu ar simboliem, mītiem un jautājumiem, kas uzkavējas arī pēc pirmā acu uzmetiena.

Fons pilns ar nozīmi. Sienu aiz Tehamanas klāj hieroglifi un raksti, kas aizgūti no senās Polinēzijas kultūras, taču no jauna apstrādāti Gogēna vīzijā. Vai tie ir svēti? Vai tās ir dekorācijas? Simboli čukst par zudušām tradīcijām, kuras pārveidojusi sveša cilvēka roka. Tehamana, ietērpta rakstainā kleitā, stāv starp divām pasaulēm - vienu no dzimtā mantojuma, otru mainījusi koloniālā ietekme.

Krāsas vibrē. Viņas zeltaini brūnā āda kontrastē ar mazliet vēso, ēnaino fonu, liekot viņas klātbūtnei justies tūlītējai, gandrīz taustāmai. Baltie ziedi viņas matos vēsta par Taiti paražām, tomēr viņas stāja saglabā Eiropas portretu stīvumu. Gogēns meiteni neuztvēra kā pasīvu subjektu. Viņa skatās tieši uz skatītāju, ne aicinot, ne noraidot uzmanību, paliekot pusceļā starp prezentāciju un noslēpumu.

Šis nav tikai sievietes portrets. Tas ir identitātes, vēstures, mainīgu kultūru portrets. Pati Tehamana klusē, bet glezna ir skaļa. Tā stāsta par mākslinieku, kurš meklē kaut ko tīru, kaut ko modernitātes neskartu - un tā vietā atrod pasauli, kura jau nokļuvusi pārvērtībās.

TEHAMANAI IR DAUDZ VECĀKU sevi neizskaidro. Māksla atstāj vietu nenoteiktībai, pretrunām, spriedzei starp pagātni un tagadni. Gogēns meklēja paradīzi, taču viņa gleznotais bija kaut kas sarežģītāks - pasaule, kurā tradīcijas, pārmaiņas un identitāte saplūst vienā.