Parīzes Iela, Lietaina Diena - Gistavs Kaibots

PARĪZES IELA, LIETAINA DIENA ir 19. gadsimta Parīzes tēls - tā ir iekļūšana pasaulē, kurā gaiss smaržo pēc mitriem bruģakmeņiem un svaiga lietus. Gistavs Kaibots gleznoja ielu, bet vēl precīzāk - veselas pilsētas noskaņu. Tā ir pelēka, lietaina, taču burvīga. Glezna pārliecinoši ievelk jūs savā ainā. Kur ir jūsu lietussargs?

Šim mākslas darbam ir kinematogrāfiska kompozīcija. Lietussargi, bruģakmeņi, grandiozās ēkas fonā - viss ir ideāli izvietots. Tas ir kino kadrs pirms kino vispār pastāvēja. Figūras nešķiet pozicionētas vai statiskas - tas ir kustības mirklis, soļojot cauri lietum, izvairoties no peļķēm un apmainot skatienus. Vai dzirdat ritmisku papēžu klaudzēšanu uz slapjā akmens?

Un nedaudz par perspektīvu. Gleznas ģeometrija ir tik precīza, ka šķiet - glezna mūs rauj sevī iekšā. Sekojiet bruģim, kurš izstiepjas un aizved acis pa lietaino bulvāri. Pāris, kas dodas priekšplānā ir jau tik tuvu, ka tūlīt paies jums garām - manevrējot ar lietussargiem un sargājoties no lietus. Šī ir glezna uz kuru jūs skatāties, un tā ir glezna, kurai jūs ejat cauri.

Tomēr šim darbam ir arī īpaša savdabība. Katra figūra ir kā savā pasaulē. Vīrietis un sieviete priekšplānā ir šķietami kopā, bet tomēr atsevišķi - katrs iegrimis savās domās. Pārējie gājēji šķiet attālināti, gandrīz kā spoki. Droši vien šādi Gistavs Kaibots smalki komentē pilsētas dzīves izolāciju pat rosīgas dienas vidū.

PARĪZES IELA, LIETAINA DIENA ir smalku kontrastu darbs. Tas ir gan intīms, gan ekspansīvs. Un pilns skaistām noskaņām. Reālistisks, bet sapņains. Kaibots iemūžināja ne tikai lietainu Parīzes pēcpusdienu, bet arī sajūtu - to dīvaino, melanholisko šarmu, kad esam cilvēku ieskauti, kamēr katrs ietīts savā mazajā pasaulē. Tas ir Parīzes kadrs, kas šķiet mūžīgs - tikpat aktuāls šodien, kā toreiz, kad gleznots.