Ziemas Ainava Mēnessgaismā - Ernsts Ludvigs Kirhners

Sniegs pārklāj kalnus un atspīd zem mēness gaismas. Robainas kalnu virsotnes paceļas kā sastinguši viļņi, bet koki izstiepjas, lai zari sniegtos pret debesīm. ZIEMAS AINAVA MĒNESSGAISMĀ pārvērš pazīstamo par kaut ko nepieradinātu - pasauli, kurā ziema pulsē ar enerģiju. Ernsts Ludvigs Kirhners gleznoja dabu kā kaut ko dzīvu, piepildītu ar kustību un krāsām.

Augšā mēness iekarājas zemu, mirdzot caur mākoņiem, kas lokās kā liesmas. Debesis plūst uz priekšu, spiežoties pret virsotnēm un elektrizējot gaisu. Sniegs mainās no zilā un balto, un veido rakstus, kas stiepjas un griežas pāri ainavai. Gaisma un ēna spiežas viena pret otru, uzģenerējot intensitātes uzlādētu ainu.

Koki šeit ir ugunīgi silueti, to sarkanās un rozā krāsas griežas cauri aukstumam. Viņi sadala ainavu, izceļoties pret dziļi zilo fonu, kas tos ieskauj. Kirhnera otu maniere veido kustības sajūtu, pārveidojot dabu par kaut ko drosmīgu un nemierīgu.

Šeit krāsas plosās no enerģijas. Dziļi zilie toņi stiepjas pāri kalniem, sarkanie uzliesmo pretī, savukārt dzeltenie un oranžie spīd kā ogles vējā. Aina uztur karstumu un aukstumu, balansējot starp asu kontrastu un plūstošu kustību. Katrs otas triepiens šķiet apzināts, virzot acis pa ainavu, kas piepildīta ar dinamiskiem spēkiem.

ZIEMAS AINAVA MĒNESSGAISMĀ tver pasauli, kas piepildīta ar spriedzi un kustībām. Kirhners gleznoja ziemu, kas elpo. Tajā sniegs dungo pilns ar krāsu, tajā naksnīgās debesis ir dzīvas. Kalni paceļas, koki liesmo, un gaisā sprakšķ kaut kas neredzēts, kaut kas apslēpts.