Uz Tilta - Edvards Munks

Centrā UZ TILTA piecas sievietes, viņu bālās kleitas mirdz starp zilajām debesīm un ūdeni. Pa labi pustumsā kavējas vēl trīs figūras, kuru formas saplūst kopējā ēnā. Šeit nav īpašas kustības - taču te ir klātbūtne, būšana starp telpām, starp gaismu un tumsu, starp redzēto un to, kas paliek aizēnots.

Tilts stiepjas pāri audeklam, vedot acis uz horizontu, tomēr figūras nekustas. Četras sievietes ieliecas viena pret otru un iesaistās klusā diskusijā, bet piektā nē - viņas skatiens satiekas ar skatītāju. Viņa ir šeit, taču atdalīta, kaut kur starp sarunu un ārpus tās. Edvards Munks gleznoja daudzus tiltus, taču tie nekad nav vienkārši ceļi - tie ir sliekšņi, vietas, kur emocijas ir aktīvākas par lēmumiem.

Kontrasts starp grupām ir krass. Sievietes centrā šķiet tumsas neskartas, tomēr viņu miers ir mazliet nedabisks. Viņu kleitas ir vieglas, taču sejas izteiksmes nopietnas. Trīs figūras ēnā paliek atsevišķas, attālinātas, viņu klātbūtne gandrīz nepamanāma. Munku nekad neinteresēja tikai izskats - ainavās viņš iegleznoja emocijas. Debesis, ūdeni un figūras atveidoja par kaut kā neredzama atspulgiem.

Krāsas mijas starp mieru un spriedzi. Debesis un upe stiepjas vēsos zilos toņos, savukārt tilts uzplaiksnī sarkanā un brūnā - tas vienlaikus savieno, tomēr sadala. Aptumšotās figūras pa labi savādi izceļas, tās nav pilnībā klātesošas, it kā piederētu citai realitātei. Glezna nestāsta stāstu, drīzāk liek domāt par kādu neizteiktu domu, kas paliek gaisā.

UZ TILTA ir vairāk kā ainavas un figūru izpēte. Te ir domās apturēts mirklis, kontrasts starp to, kas ir gaismā un kas paliek tumsā. Munks negleznoja vienkāršas pulcēšanās - viņš veidoja telpas, kur redzamas emocijas un kur runā klusums. Un tilti ne vienmēr ved uz priekšu.